Sveicināti! Savas mātes piemiņai, esmu ieplānojis, ik pa laikam, mājaslapā ievietot savas mātes atmiņas, dievkalpojuma mateiālus un citus rakstus, kurus varēšu atrast atstātajās piezīmēs. Ceru, ka “Kristusliecinieks” draudze un vadība mani nonosodīs.
Piezīmes ievietošu īpaši tās nešķirojot. Pieļauju, ka daļa no ievietotā materiāla varētu būt melnraksts vai nepabeigts raksts, vai bez sākuma un beigām. Iespējams, ka mātei dzīvai esot, viņa daļu materiāla nedotu sabiedrības vērtēšanai.
Priekšvārds.
Domājot par ievainotajiem, pirmā doma: par kādiem ievainotiem? Tie varētu būt dažādi, piemēram-nejauši pakrītot ievainojot kāju vai kādu citu ķermeņa daļu un tamlīdzīgi.
Bet nē-,šeit, būs pārdomas, kas gadiem ilgi mani turēja važās un nerunāt, bet klusēt un uztvert to gadiem ilgi, kā pārbaudījumu no Dieva par nepaklausību. Neviens nedrīkst izteikt savu viedokli, pret augsta ranga kalpotājiem.
Diemžēl daudzi Dieva bērni ir ievainoti …, bieži vien, viņu dedzību dēļ.
Zinu to, ka cilvēki aizejot no draudzes „ievainoti,, … tos sāk saukt par atkritējiem …
Bet kur ir tas ciešanu limits?
Tu dzirdi ļoti labus sprediķus, viss sakrīt ar Dieva Vārdu – par piedošanu, par mīlestību, bet ir daži “varenie sludinātāji”, kuri paši nespēj piedot un nespēj mīlēt tos, kas zaudējuši viņu uzticību, pēc viņu domām …
Neizliksimies, ka ievainoto nav-tikai par to diemžēl skaļi, nedrīkst runāt….
Sekot Jēzum.
Piedzimstot no augšienes, atdodot Jēzum Kristum savu dzīvi, rodas liela vēlēšanās sekot Glābējam, bet tas nav no mums pašiem, bet Dieva Gars uzrunā.
(Galat.4;6 Rom.8;16) Bet, ka jūs esat bērni, to ir Dievs apliecinājis, sūtīdams sava Dēla garu, jūsu sirdīs, kas sauc: Aba -Tēvs! Šis pats Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni.
Dievs mūs tik ļoti mīl, ka Viņš negrib, ka kāds pazustu, bet gan, lai saņemtu mūžīgo dzīvību. Katram ir savs stāsts un piedzīvojums, kā nākuši pie patiesības atziņas, atzīstot to, ka vienīgais ceļš, patiesība un dzīvība ir Jēzus Kristus.
Dievs mūs ir radījis brīvus, bet dažkārt mēs sevi turam gūstā , kļūstot reliģiozi, neļaujot Dievam pie mums brīvi darboties, nospraužot dažādas līnijas, domājot ,ka mēs labāk zinām, mantojot senču tradīcijas un nokļūstot par burtu kalpiem.
Katram ir savs sapnis. Bieži cilvēki sapņo par to ,ko nav baudījuši‘ ģimenēs proti,-mīlestību. Mīlestībai jāpiedzimst ģimenēs tai jāpieņemas Dieva apskāvienos.
Daudzi gan saka: es mīlu Jēzu, bet diemžēl tie ir tikai vārdi bez darbiem. Mīlestība ir tā, kas dod un palīdz, negaidot un neprasot atpakaļ. Debesu Tēvs tik ļoti mīl mūs, ka deva savu Dēlu, lai mēs neviens nepazustu, bet saņemtu mūžīgo dzīvību.
Satikšanās ar Dievu.
Pēc manas mātes stāstītā. trīs mēnešus vecumā mani – ienesa katoļu baznīcā, un pēc visām katoļu baznīcas tradīcijām un likumiem tiku kristīta. Tā mana māte darīja, ar katru savu bērnu. Pēc bērnu skaita es biju sestais bērns. Mēs mātei bijām septiņi .Diemžēl, pirmdzimtais nomira 3.gadu vecumā.
Maz es pieminu savu tēvu, sākumā es kaunējos par to runāt, jo mans tēvs mums daudziem sagādāja ciešanas. Tēvs mīlēja daudz lietot alkoholu un bieži iekrita citu sieviešu apskāvienos.
Agri mēs bērni iemācījāmies lauku darbus. Bērnību pavadīju laukos. Jau no 6 gadu vecuma ganīju aitas, ap 300 lielu ganāmpulku. Bet ziemā, aitas bija kūtī, tur mēs barojām un kopām. Tie bija kolhoza laiki.
Pēc smagas, slimība māte nomira, tēvs turpināja savu iesākto ceļu, padevās dzeršanai. Jaunākajai no māsām bija tikai 13. gads. Tā mēs katrs izklīdām savos ceļos.
Pēc daudziem, neveiksmīgiem gadiem, es pārbraucu uz lielpilsētu. .
1993.gadā sāku regulāri apmeklēt dzīvo Dieva draudzi Biju tik ļoti laimīga „ap 700.laimīgajiem, kopā ar paceltām rokām slavējām Dievu, piedzīvojot Dieva mīlestību..
Draudzei bija tikai 3 gadiņi – un es augu garīgi kopā ar draudzes brāļiem un māsām..
No 1995 -2008. gadam, nobeidzu vairākas Bībeles skolu apmācības, kā arī dažādu līderu apmācību kursus.
Draudzes mērogā, kur notika, kādas aktivitātes, mācības es biju tur iekšā.
Kalpošana.
Aktīvi iesaistījos draudzes dzīvē, dažādās kalpošanu nozarēs un kalpošanā. Nebija neviena tāda kalpošanu nozare, kuru nepārzinātu.
Biju laimīga, ka Dievs mani lietoja.
1994.aprili ,pieņēmu ūdens kristības, tajā pašā gadā tiku uzņemta par draudzes locekli. .
Izveidojās labas attiecības ar slimnīcu personāliem. Atvērās jaunas kalpošanu durvis narkoloģiskā dispanseru nodaļās. Tika sludināts evaņģēlijs cilvēkiem, kuri ārstējās no alkohola un narkotikām, apmeklēti arī tika dažādi pansionāti, nesot Dieva Vārdu. Dieva darbs paplašinājās. Šī, aktīvā kalpošana slimnīcās notika apmēram 4,gadu garumā. Netika aizmirsti vecie cilvēki draudzē, kas bija pensijas vecumā .Rīkojām dažādus draudzības pasākumus, ari pie tējas un kafijas galda. Dievs deva arvien jaunas idejas, kā aizskart ar Dieva mīlestību, īpaši tos, kuri ir vieni.
Tika aicināti draudzē, nest lietotas drēbes kurus cilvēki mājās vairs nelietoja. Lietotās drēbes es izvadāju trūcīgajiem Latgales novadiem, pasludinot arī evaņģēliju.
Draudzei savs dievnams.
Ilgi gaidītā diena bija klāt. Cilvēki, kas patiesi mīlēja Dievu atdeva visu, nežēlojot savus ietaupījumus, citi no pirkstiem novilka zelta gredzenus, kā ari zelta ķēdītes iemeta ziedojuma traukā. Daudzi atdeva pēdējo, lai tikai būtu pašiem savs nams. Īrētajās telpās vajadzēja vienmēr laicīgi atstāt zāli, un nebija iespējams uzkavēties, būt sadraudzībā, ar brāļiem un māsām. Tie, kas patiesi mīlēja To Kungu, izjuta lielu nepieciešamību pēc sava dievnama.
Ieejot jau savā namā bija daudz vēl darba, slinkotāju nebija.
Strādāja jaunajā draudzes namā gan veci gados, gan jauni gados, darbs pietika visiem.
Evaņģelizācija Latgalē.
Dievs stipri manā sirdī ielika Latgali, Man bija prieks darboties Dieva darbā tieši tur.
Tik daudz liecības, cilvēku dzīves tika izmainītas. Latgales ezeros, pieņēmu daudzas ūdens kristības.
Lai brīvi varētu darboties sludināt evaņģēliju, es saņēmu no draudzes mācītāja rekomendāciju, lai sniegtu palīdzību arī ar humanitāro.
