Sveicināti! Savas mātes piemiņai, turpinu mājaslapā ievietot savas mātes atmiņas, dievkalpojuma materiālus un citus rakstus. Zemāk fragments no viņas 2017.gadā izdotās grāmatas “Kristus liecinieks”.
Negaidi pateicību no cilvēkiem
Dieva griba ir, lai palīdzam viens otram. Dieva griba ir, lai mēs mīlētu tuvākos kā sevi pašu. Ja sevi nemīlam, tad mūsu attieksme pret citiem ir graujoša. Grūti izlikties, ka tu citus mīli, ja patiesībā nemīli sevi. Katru reizi paskatoties spogulī, tu izsaki sev nicinošu piezīmi. Protams, mēs visi nevaram būt modeļi. Dievs to nav paredzējis, bet katrā cilvēkā ir kaut kas skaists, kas citā nav. Esam atšķirīgi gan pēc ādas krāsas, gan pēc miesas uzbūves. Cits ir kalsns, cits apaļāks, cits ne tik miesās pilnīgs. Bet Dievs katram ir devis talantu, un tas ir jāsatver, tas ir jāpaņem, lai to lietotu.
Katrs zina to, cik slikti viņš jūtas, ja kādam paliekam parādā. Jā; un noteikti, tomēr paliekam parādā – tā ir mīlestība – mēs esam vienmēr kādam mīlestību parādā.
Rom.13:8,9 „Nepalieciet nevienam neko parādā, kā vienīgi, ka jūs cits citu mīlat. Jo kas otru mīl, tas ir piepildījis bauslību. Jo baušļi: tev nebūs pārkāpt laulību, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs iekārot, un ja vēl kāds cits bauslis, saņemami kopā šinī vārdā, proti: Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.”
Dievs mūsos ir ielicis tādu rakstura īpašību – palīdzēt citiem. Ja kādā cilvēkā tas nav, tad sirds arvien vēl ir nocietināta un viņš nejūt pamudinājumu.
Palīdzot citiem, gribas sadzirdēt pateicību par palīdzēšanu. Liekas, ka tas ir normāli. Cilvēks ierauga tavu palīdzības roku un sirdi un to novērtē. Mēs neviens neesam ideāls. Tikai Dievs ir taisns un patiess. Es pati sevi pieķēru, ka biju gaidījusi pateicību no kāda cilvēka. Ar sirdi un dvēseli palīdzēju sievietei viņas problēmās. Biju gaidījusi tikai mīļu paldies.
Liecība
Zaiga (66.g.). Ir pagājis jau gads kā vīrs miris, bet viņas veselības stāvoklis ir ļoti slikts. Jau iepriekš vīram dzīvam esot, viņas veselības stāvoklis bija trauksmains. Viņa negribēja jeb nevarēja laist prom pagātnes pāridarījumus. Zaigu vajāja depresija. Viņa bieži ārstējās psihiatriskajā slimnīcā, lai uzlabotu veselības stāvokli. Viņa daudz smēķēja, dienā vairāk kā vienu cigarešu paciņu. Viņa sacīja, ka jau 40 gadus smēķē, un tas ir viņas mierinātājs. Lietojot ārsta izrakstītās zāles, nekādu labu rezultātu veselībai tas nedeva. Viņas cerība bija viņas ārstējošais ārsts, un viņa gaidīja brīnumus arī no dārgajām zālēm, kuras regulāri lietoja. Kaut gan viņa bija dzirdējusi par Jēzu Kristu, bet ticības nebija. Viņa bija vāja ar ļoti savilktu krunkainu seju. Zem acīm bija neveselīgi miesas maisiņi. Zaiga ļoti baidījās mirt, bet zināja: ja viņa nepārtrauks pīpēt, tad visam var būt beigas.
Kas viņai deva stimulu? Tā bija mīlestība, lai dzīvotu. Zaigai bija draugs un labs palīgs, kas neatstāja viņu, slimai esot. Viņu starpā veidojās mīlestība. Viņa atcerējās, ka 65 km no viņas dzīvo māsīcas, kas var palīdzēt. Zaiga bija pieņēmusi galēju lēmumu, ka brauks uz Rīgu un dažas nedēļas padzīvos Rīgā. Ar lielu nepacietību viņa gaidīja norunāto dienu, lai brauktu uz Rīgu. Es aizbraucu viņai pakaļ un pārvedu uz Rīgu. Viņa dzīvoja pie otras māsīcas, kas viņu žēloja un mīlēja un bija kā aukle. Zaiga guva mierinājumu no tā, ja kāds uzklausa viņas žēlabas un viņas bēdas. Žēlošanās un vaimanas bija neatņemama daļa no viņas dzīves.
Bet es nācu kā „asa slota.” Es braucu pie viņas katru otro dienu ar Dieva Vārdu. Viņas žēlošanos es negribēju dzirdēt. Pagātnes nastas nav jāvelk līdzi, bet gan jānožēlo Dieva priekšā, lai Dievs var pieskarties un dziedināt. Ar garīgām acīm redzēju tikai dziedināšanu. Vedu viņu uz kristīgu konferenci, kā arī uz dievkalpojumiem, un neļāvu viņai sevi žēlot. Pietiek! Šajā situācijā palīgs ir tikai Jēzus Kristus. Mēs neviens nevaram izmainīt cilvēku, tikai Dievs, jo Viņš mūs pazīst vislabāk. Katru otro dienu pieņēmām Svēto Vakarēdienu. Zaiga vairs nepīpēja. Protams, kārdinājums un garīgas cīņas bija. Viņa izmainījās sejā un visā augumā. Depresija pamazām viņu atstāja. Divu nedēļu laikā viņa pieņēmās arī svarā, pat viņas seja izmainījās. Zem acīm pazuda maisiņi… Viņa nebija vairs tā Zaiga, kuru tik bezcerīgu atvedu no provinces pilsētiņas. Pēc divām darbīgām nedēļām es viņu aizvedu atpakaļ uz mājām. Atvadoties pie vārtiņiem viņa teica: „Galvenais, paldies tev (viņa uzrunāja otru māsīcu), ka man palīdzēji…” Protams, arī šī mīlestība bija svarīga.
Es stāvēju pie mašīnas un biju pārsteigta, jo paldies nebija domāts man. Es pat noskumu, man likās, ka arī Jēzus bija noskumis. Paldies nebija Varenajam Dievam, kas palīdzēja viņai kļūt brīvai no atkarībām. Diemžēl Zaiga nesaredzēja, ka Dievs ir Tas, kas viņu dziedināja un deva viņai jaunu dzīvi. Bet paldies bija tam, kas auklēja, kas uzklausīja katru dienu viņas zūdīšanos. Pie sevis padomāju, kaut Zaiga zinātu un saprastu, ka Jēzus bija galvenais viņas brīvībai. Jo neviens cilvēks nevar palīdzēt, ja neiejaucas Dievs.
Tad kad viņa bija aizbraukusi, istabā, kur viņa gulēja un pavadīja atveseļošanās laiku, uz plauktiņa bija palikuši visi materiāli, kas tika doti lasīt, kas bija dāvināti. Tie bija rūpīgi saudzīgi nolikti kaudzītē. Kaut gan viņa zināja, ka tas viss pieder viņai, tie bija atstāti. Arī dažādi garīgie bukleti, kuri tika dāvināti no draudzes. Es ticu, ka Svētais Gars atgādinās Zaigai, ka bez Dieva nekas nenotiek. Tikai Dievam pieder pateicība, Viņš ir Ārsts un Dziedinātājs.
Laikam jau tas tā ir, ka gaidām pateicību no cilvēkiem. Ja savu dzīvi esi pilnībā atdevis Dievam, tad negaidi pateicību no cilvēkiem.
Galat.6:2 „Nesiet citas cita nastas, tā jūs izpildīsiet Kristus likumu.”
Vēlāk es sapratu to, ka tas nebija mans nopelns. Visa slava un gods pieder Dievam. Dievs bija Tas, kas vadīja un lika lūgt un palīdzēt.
Ps.107:21,22 „Tie lai pateicas Tam Kungam par Viņa žēlastību un par Viņa brīnumdarbiem, ko Viņš dara cilvēku bērniem. Viņi lai nes pateicības upurus un sludina ar prieku Viņa darbus.”
Zaigai pašreiz iet labi. Tas ir brīnums, kas notika ar Zaigu. Viņa ir brīva no atkarības un dziedināta no depresijas. Viņas sejā jau ir smaids. Arvien nepārstāju lūgt Dievu par Zaigu. Katru dienu viņu nesu Dieva priekšā. Tas nav mans nopelns, bet Dieva žēlastība. Lai slava un pateicība manam Kungam Jēzum Kristum! Viņš, kas mūsos darbojas, ir dzīvs! Tikai Dievs redz, Viņš ir Tas, kas novērtē mūsu darbu. Vai tu mīli citus kā sevi pašu? Negaidi pateicību no cilvēkiem, bet gaidi to no Dieva. Būs diena, kad Dievs tev teiks:
Lūk.19:17 Labi, tu, godīgais kalps, tāpēc ka tu mazā lietā esi bijis uzticams, Es tev dodu varu pār desmit pilsētām.
Dievs redz mūs katru vienu, Viņš nesajauc mūs ar citiem. Dievs redz uzticību un tad uztic lielākas lietas. Ja kāds tev ir palīdzējis, vispirms dod godu un pateicību Dievam. Bet, protams, neaizmirsti pateikt arī paldies tam cilvēkam, kas bija paklausīgs Dievam. Cilvēks, kas mīl citus kā sevi pašu, nežēlos laiku, ko pavadīja kopā ar cilvēku, kuram bija vajadzīga palīdzība. Mēs esam Dieva rokās. Ļauj, lai Dievs vada. Mēs esam vajadzīgi viens otram.
Ja mūsos ir kas labs, tad tas ir no Dieva.
2.Kor.3:5 ,,Ne ka mēs paši no sevis būtu spējīgi labu domāt; bet, ja esam spējīgi, tad tas ir no Dieva.”
Turpini labu darīt, Dievam tas patīk. Negaidi pateicību no cilvēkiem, bet gaidi uzslavu no Dieva: Tu, godīgais kalps…
Nesarūgtinies, ja kāds, kuram tu tik daudz esi palīdzējis, nenovērtē tevi un pat aizmirst pateikt tev paldies. Lai Dieva roka ir pār tevi! Esi tas, kas vienmēr grib palīdzēt citiem, atmaksu negaidīdams.
Jēzus Tevi mīl.
Fragments no macītājas Terēze Ivaško 2017.gadā izdotās grāmatas “Kristus liecinieks”.
